Ir brīži, kad mēs visi jūtamies sagrauti. Ar mani tas notika šodien, pēdējais zvans šajā darvas mucā bija pēdējais piliens, un tā vienkārši eksplodēja. Patiesībā, gandrīz eksplodēja, jo es vairs neuzskatu, ka manas asaras kaut ko spētu atrisināt, tāpēc neraudāju, kaut gan brīžiem ļoti vēlējos.
Ir pagājis gads, nu jau tikai 3 dienas līdz pirmajam eksāmenam. Kā es tik tālu esmu nonākusi? Kā būs tālāk? Kāds bija šis gads?
Brīžiem tik drausmīgs, bet tagad ir vistrakāk - es lēnām zaudēju to visu, kas man jebkad ir piederējis - skola, klasesbiedri un arī dejas... nav vēl bijis tik slikti. vai man tikai šķiet, ka ir slikti, jo ir nenormāls pārmaiņu laiks, ne tikai skolā, bet arī dejās, ir jāpierod, jo dzīve nežēlo. Tā dod veiksmi tikai maitām, un es diemžēl tāda neesmu, tāpēc man ir tik grūti un ar mani nav veiksme, vairs nav, ja bija. es pat nezinu, kas es esmu kļuvusi, kas varu un gribu kļūt. es negribu neko, PILNĪGI neko. Un, ja nu jūs uzzinātu, kas ir tas pilnīgi nekas...ja saliek kopā visu, kas ar mani pēdējā laikā noticis, es brīnos, ka vēl neesmu padevusies, kaut gan ir jau robeža. Patiesībā, kuru gan interesē šis sasodīti stulbais blogs ? pat mani nē.
pohuj par to, kas ar mani notiks tālāk. visi agri vai vēlu mirst
veiksmi eksāmenos. jā, man noteikti tāda būs
