Padoties aizliegts.

nezinu vai tieši šobrīd ir jāveic ieraksts vai nav, bet es jau to daru.
Kā jau virsrakstā teikts - "Dzīve ir kalns (kāpiens), bet virsotne ir lieliska.." Jā, to pašu es varu teikt par savu dzīvi. Tā brīžiem šķiet tik ļoti lieliska, bet brīžiem tik sasodīti sūdīga, bet tā jau ir ar mums visiem. Un patiesībā šim visam nav kāds viens iemesls, ir daudz mazu, kas krājas un izveido vienu lielu - vai laime, vai bēdas, vai arī kaut kas pa vidu. Un laikam, manuprāt, vissliktāk ir, kad atrodamies pa vidu - jo tad mēs īsti nezinam, ko gribam. Ja mūsu dzīve ir kāpiens, tad loģiski, ka brīžiem mēs ejam pa uzkalniņiem, brīžiem pa nogāzēm un pa brīdim ieripojam kādā grāvī, no kura TIEKAM ārā, paejam pa līdzenumiņu un atkal seko tas pats kāpiens. Virsotni mēs sasniedzam tikai mūža beigās, ja sasniedzam. Vai es sasniegšu, es nezinu. Es iešu, mēģināšu, darīšu.
Šis kāpiens katram sākās no tā brīža, kad viņš piedzimst. Mēs augam, attīstamies, kļūstam par cilvēkiem. Mans kāpiens sākās, kad es piedzimu, to īsti es neatceros. Savu bērnību es vispār atceros tikai no bērnudārza izlaiduma. Labi, kādas bērnudārza spēles, kādi pasākumi, Jāņi kopā ar ģimeni. Bet tā pavisam skaidri es atceros no izlaiduma, kad ar vienu meiteni plēsāmies par zēnu, kurš skatījās mūsu "strīdu", un es viņai saplēsu izlaiduma svārkus. Un tad es biju krutā. Haha. Kāpēc tā ir, ka es neatceros pavisam mazos laikus? es ļoti gribētu attīt filmu tik tālu, lai redzētu kāda es biju pavisam maziņa. Bet nu tas tā. Tālāk sekoja skola, laikam sagatavošanas klasīte..tad 1. klase. Es atceros, es daudz raudāju, kad mamma aizgāja. Man sāpēja sirds, to tad varēja tā saukt, jo mēs jau nezinājām, kas ir sirdssāpes. Mani salika kopā ar vienu meiteni vārdā Rūta, mēs bijām nešķiramas, vismaz 1. klasē noteikti. Tad man mainījās draugi, viņai arī. Iepazinos ar Evelīnu. Zigmāru jau pazinu. Nu tā kaut kā mēs tur visi sačupojāmies bariņā. Daudz atmiņu - klases popielas, klasesvakari, strīdi, ekskursijas, televizors klasē ar rīta multenēm. Nu jā, tā pagāja laiks, dažāds, ļoti krāsains, līdz es iepazinu Agnesi. Strīdējāmies, smējāmies, gājām kopā uz skolu, klases vakars "Talantu fabrika", kur dziedājām dzīvajā. Aij, ku daudz kopīga bijis. Nu un tālāk jau sekoja 5.,6.,7.8. un visbeidzot 9.klase. Es nevarētu teikt, ka mums klase jebkad bijusi vienota. Mums vienmēr bija bariņi. Atstumties, ne tik un krutie. Mēs bijām krutās. Un tas bija kruti, jo mēs valdījām klasē. Citas meitenes bija aizsegā. Zēni pievērsa uzmanību mums. 9. klasē mums ļoti sagribējās vienotāku klasi, sākām taisīt visādus pasākumus kopā, likās ir jau labāk, bet patiesībā tā bija ilūzija. Mums nekad Koknesē nebija vienota klase. Mūsu klase dalījās. Daži macību sasniegumu dēļ bija gatavi pamest klases kolektīvu, lai tikai būtu labākie. Nu jā. Tā mēs nonācām līdz izlaidumam. Daži no mums aizgāja. 10. klasē pienāca klāt. Laikam visvairāk trūka Roberta, viņš man vienmēr bija labs draugs, vienmēr aizstāvēja. Mūsu klase itkā viņu 'nodirsa, kad viņš aizgāja, viņš jau vairs nebija savējais. Un redz, šogad tas notika ar mums. Aizgājām mēs. Un nodirsa mūs. Redz, ka dzīvē viss tomēr nāk atpakaļ. Bet, mēs aizgājām. Un nonācām pie kā daudz, daudz labāka. Tur vismaz bija jūtama tāda kā vienotība. Brīžiem pat kļuvām šokētas, ka tik ļoti dažādi cilvēki var būt vienoti. Katram savi mēŗķi, intereses. Es jau negribu slavēt, bet, salīdzinājums ir milzīgs. Un laikam jau tiešām dzīvē jācenšas visu izbaudīt.
Dažreiz es pat nesaprotu, kā man var būt tik laba dzīve. Man nav bijis tā, ka mani nodirš, un par to esmu pateicīga Dievam. (nodirš man esot klases kolektīvā) Un vispār. Vēl tik daudz dzīvē ir priekšā, vēl ar tik daudz cilvēkiem būs jāsatiekas, jāsaskaras. Es zinu, būs jādabū pa nagiem, bet tā visa ir pieredze - viss ir šis lielais kāpiens. Tāpat kā mēs kāpjam pie savas 'mīlestības' (patikšanas), kura mūs var atraidīt vai pieņemt. Un laikam jau tā ir, ka ir dažas dienas, kad vienkārši ir dirsā ar to patikšanos un, ka šķiet, ka labāk nevar būt. Un tas arī ir jāpiedzīvo.
Šajā vasarā esmu jau daudz dzirdējusi par sevi. No vecākiem to, ka esmu uzņēmīgāka, tik neatkarīga. No citiem, ka palieku smukāka. Vēl no dažiem noteikti, ka esmu nenormāli iedomīga. Jā, tādas ir tās krāsas - dažādas. Tāpat kā mans kāpiens. Vienmēr būs šķēršļi. Pārvarēt nāksies, ja negribi padoties.
Un vispār. Šis vakars ir savāds. Škiet, ka esi atšūts, lai gan varbūt tā nemaz nav. Bet vienalga. Dzīvojam taču vienreiz. Un lūdzu, pamatīgi!

Lai Jums visiem krāsaināk un skaistāk!

vērtības

Jauna pieredze. Jauni iespaidi. Jaunais mūs vedina uz domām, ka viss vecais palicis nesvarīgs un pagājis. Tā jau arī ir - tas ir pagājis. Bet , kad arī jaunais paiet.. ko darīt tad, ja tu tiecies pēc tā vēl un vēl?

Vakar atgriezos mājās no nometnes. Kā man tur gāja? Jauna pieredze. Jaunas iespējas ir mums visapkārt. Un vislabākais ir strādāt ar bērniem, kad tevi uzskata par mīļu skolotāju, un visās spēlēs Tu, kā skolotājs dzirdi pirmo savu vārdu, nevis bērnu labāko draugu vārdu. Tā bija mana pirmā pieredze, un tik ļoti patīkama, ka šīs sajūtas nevar īsti aprakstīt. Man patika un es gribu vēl. Mans galvenais uzdevums bija parūpēties par meitenēm, bet gāju arī apraudzīt zēnus, kuri pēctam mani nelaida prom, jo protams bija jāspēlē "Risks vai Patiesība", un šajā spēlē mēs spēlējām 3 cilvēki. Es, un 2 Vladislavi. Vienmēr, kad izvēlējos patiesību ārā nāca tādi jautājumi, ko pat mūsdienās mana vecuma jaunieši baidītos uzdot. Un riskā jāpilda vistīrākās stulbības, bet mēs to darījām un smējāmies ne pa jokam.
Šajā nometnē es sapratu, kas ir patiesākais prieks bērnā, kurš maz redz-viņam ir prieks par katru jaunu dienu, par katru gardumu, ko var nopirkt veikalā, par jūru, ko ierauga vienu reizi gadā, un tāds cilvēks ir pelnījis iespēju dzīvot labāk nekā pašlaik dzīvo. Es viņam atdotu kaut ko no sevis, ja viņš pieņemtu.
Asaras ko mēs izlejam aiz lielajām skumjām, mīlestības vai dēļ tā, ka mums kaut kas nesanāk un mēs nesaprotam kā to var izdarīt.
Tie mazie man deva tādu enerģiju, ka pretī viņiem varēju dot 2x vairāk. Es jau viņus iemīlēju. Un man jau pietrūkst viņu.
Patiesībā viss ir labi, un viss ir jāpaspēj, pabeigt nometni un aizskriet uz izlaidumu. Visa mūsu dzīve ir piedzīvojums, ir jāļaujas. Un domājot, ka citiem ir citādāk es pasmaidu, jo es zinu, ka man ir labi, man pietiek visa, man ir labākā ģimene pasaulē, labākie draugi un nodarbošanās.
Man ir dzīve par kādu varētu sapņot daudzi. [tas jau bija iedomīgi, bet veltīts cilvēkiem, kuriem neiet tik viegli] Bet ziniet, ka viņiem arī pietiek, un viņi samierinās, un ir stiprāki par mums, un priecājas par dzīvi. To arī es tā pa īstam sapratu, ja es gruzīšos, nekas jau nemainīsies, mani pažēlos vienreiz, bet otrreiz jau žēlot nenāks, pašai jācīnās, jāiet, jādarās.

Un pats galvenais - man ir skaidrs mans dzīves ceļš - augstskola. To gan zina tikai tuvākie, un pagaidām neviens cits nezinās. Es izvēlējos. Šaubījos, šaubījos, bet beigās paliku pie tā, kas man ir svarīgs.

Priecājaties par dzīvi mīļie, jo katram tā ir tāda viena un mēs katrs to pilnveidojam, tāpat kā sevi - padaram stiprāku, skaistāku, neatkarīgāku un mīlestības kārojošāku.