vērtības

Jauna pieredze. Jauni iespaidi. Jaunais mūs vedina uz domām, ka viss vecais palicis nesvarīgs un pagājis. Tā jau arī ir - tas ir pagājis. Bet , kad arī jaunais paiet.. ko darīt tad, ja tu tiecies pēc tā vēl un vēl?

Vakar atgriezos mājās no nometnes. Kā man tur gāja? Jauna pieredze. Jaunas iespējas ir mums visapkārt. Un vislabākais ir strādāt ar bērniem, kad tevi uzskata par mīļu skolotāju, un visās spēlēs Tu, kā skolotājs dzirdi pirmo savu vārdu, nevis bērnu labāko draugu vārdu. Tā bija mana pirmā pieredze, un tik ļoti patīkama, ka šīs sajūtas nevar īsti aprakstīt. Man patika un es gribu vēl. Mans galvenais uzdevums bija parūpēties par meitenēm, bet gāju arī apraudzīt zēnus, kuri pēctam mani nelaida prom, jo protams bija jāspēlē "Risks vai Patiesība", un šajā spēlē mēs spēlējām 3 cilvēki. Es, un 2 Vladislavi. Vienmēr, kad izvēlējos patiesību ārā nāca tādi jautājumi, ko pat mūsdienās mana vecuma jaunieši baidītos uzdot. Un riskā jāpilda vistīrākās stulbības, bet mēs to darījām un smējāmies ne pa jokam.
Šajā nometnē es sapratu, kas ir patiesākais prieks bērnā, kurš maz redz-viņam ir prieks par katru jaunu dienu, par katru gardumu, ko var nopirkt veikalā, par jūru, ko ierauga vienu reizi gadā, un tāds cilvēks ir pelnījis iespēju dzīvot labāk nekā pašlaik dzīvo. Es viņam atdotu kaut ko no sevis, ja viņš pieņemtu.
Asaras ko mēs izlejam aiz lielajām skumjām, mīlestības vai dēļ tā, ka mums kaut kas nesanāk un mēs nesaprotam kā to var izdarīt.
Tie mazie man deva tādu enerģiju, ka pretī viņiem varēju dot 2x vairāk. Es jau viņus iemīlēju. Un man jau pietrūkst viņu.
Patiesībā viss ir labi, un viss ir jāpaspēj, pabeigt nometni un aizskriet uz izlaidumu. Visa mūsu dzīve ir piedzīvojums, ir jāļaujas. Un domājot, ka citiem ir citādāk es pasmaidu, jo es zinu, ka man ir labi, man pietiek visa, man ir labākā ģimene pasaulē, labākie draugi un nodarbošanās.
Man ir dzīve par kādu varētu sapņot daudzi. [tas jau bija iedomīgi, bet veltīts cilvēkiem, kuriem neiet tik viegli] Bet ziniet, ka viņiem arī pietiek, un viņi samierinās, un ir stiprāki par mums, un priecājas par dzīvi. To arī es tā pa īstam sapratu, ja es gruzīšos, nekas jau nemainīsies, mani pažēlos vienreiz, bet otrreiz jau žēlot nenāks, pašai jācīnās, jāiet, jādarās.

Un pats galvenais - man ir skaidrs mans dzīves ceļš - augstskola. To gan zina tikai tuvākie, un pagaidām neviens cits nezinās. Es izvēlējos. Šaubījos, šaubījos, bet beigās paliku pie tā, kas man ir svarīgs.

Priecājaties par dzīvi mīļie, jo katram tā ir tāda viena un mēs katrs to pilnveidojam, tāpat kā sevi - padaram stiprāku, skaistāku, neatkarīgāku un mīlestības kārojošāku.